Preimplantācijas ģenētiskās diagnostikas aktualitātes

Preimplantācijas ģenētiskās diagnostikas aktualitātes

Current state of preimplantation genetic diagnosis

 

Joņina I.1, Godunova V.1, Burceva S.1, Loginova J.2, Chiryaeva O.3

 

 

1 - Privātklīnika JŪSU ĀRSTI, Apūzes 14, Rīga LV-1046. Tel: 26407723 E-pasts: jusuarsti@jusuarsti.lv
 
2 - Starptautiskais reproduktīvās medicīnas centrs (MCRM), 11. līnija V.О., 18 lit.В, 199178, Sanktpēterburga. Fakss: +7 (812) 328-22-51 E-mail: j.a.loginova@gmail.com
 
3 - "D.Otta Dzemdniecības un ģinekoloģijas ZPI" KMZA, Mendeļejevskaja līnija, 3, 199034, Sanktpēterburga
 
Tēzes: Preimplantācijas ģenētiskā diagnostika pāstāv jau vairāk nekā 20 gadus, šajā laikā ievērojami audzis ārpusķermeņa apaugļošanas tehnoloģiju iespēju diapazons un atsevišķu šūnu molekulārās ģenētiskās diagnostikas potenciāls. Šobrīd preimplantācijas ģenētiskā diagnostika ir izaugusi no eksperimentālas procedūras līdz iedarbīgai un visagrīnākai prenatālās diagnostikas formai, vienlaikus paplašinot indikāciju loku. Pārskatā tiek izklāstīts mūsdienīgs preimplantācijas ģenētiskās diagnostikas stāvoklis, aprakstīti tās principi un indikācijas.
 
 
Atslēgas vārdi: preimplantācijas ģenētiskā diagnostika, prenatālā diagnostika
SUMMARY. Preimplantation genetic diagnosis was first reported 20 years ago. During this time the range of possibilities of assisted reproductive technology has expanded and the possibility of molecular diagnosis of single cells greatly increased. Preimplantation diagnosis has evolved from an experimental procedure to an efficient form of Prenatal Diagnosis, which broadened the indications for Prenatal Diagnosis and can be applied at the earliest stage. This review shows the current state of preimplantation genetic diagnosis and describes its capabilities.
 
Viena no mūsdienu medicīnas aktualitātēm ir iedzimtu ģenētisku slimību profilakse. Šodien šiem nolūkiem izmanto prenatālās diagnostikas (PD) metodes, ar kuru palīdzību atklāj augļa patoloģiskos stāvokļus jau progresējošas grūtniecības laikā, un preimplantācijas ģenētisko diagnostiku (PGD - Preimplantation Genetic Diagnosis), kas ļauj izmeklēt embrija genomu vēl pirms tā ievietošanas dzemdē. Latvijā PĢD metode tika ieviesta "Privātklīnikā Jūsu Ārsti" sadarbībā ar Sanktpēterburgas Starptautisko reproduktīvās medicīnas centru (MCRM) un Briseles Ziekenhuis Universitātes PĢD klīniku.
 
Monogēnu un hromosomālu slimību PD pārsvarā veic, izmantojot invazīvas augļa materiāla iegūšanas metodes (augļa horija bārkstiņu vai placentas biopsija, amniocentēze, kordocentēze), kam seko molekulāri ģenētiskā vai citoģenētiskā izmeklēšana. Ja ar PD auglim atrod ģenētiskas izmaiņas, grūtniecību ir iespējams mākslīgi pārtraukt. Dažos gadījumos pāris, zinot par augļa ģenētisko patoloģiju, pieņem lēmumu grūtniecību saglabāt. Par šāda lēmuma pieņemšanu pārim noteikti būtu jākonsultējas ar speciālistu. Pārim jāsaprot sava lēmuma atbildīgums un jāapzinās lielu materiālu un morālu ieguldījumu nepieciešamība, kas būs saistīta ar šāda bērna kopšanu un sociālo adaptāciju. Svarīgi, lai topošie vecāki zinātu, ka cilvēkiem ar ģenētisku patoloģiju dzīves ilgums parasti ir ievērojami īsāks nekā normālā populācijā.
 
PĢD atšķirībā no PD veic pirms embrija implantācijas dzemdē. Pirmsimplantācijas ģenētiskās diagnostikas veikšana ir iespējama tikai ārpusķermeņa apaugļošanas gadījumā, t. i., in vitro fertilization (IVF) procedūrā. PĢD procedūra ietver vienas vai vairāku olšūnu (polārķermenīši) vai embrija (blastomēri, trofoblasta šūnas) šūnu biopsiju un to tālāko testēšanu uz gēnu vai hromosomu mutācijām. Ja izmeklējamo mutāciju neatrod, šāds embrijs var tikt ievietots dzemdes dobumā vai kriokonservēts līdz ievietošanai nākamajā IVF ciklā (1. zīm.). Pašlaik par visaktuālāko uzskata diagnostiku blastocistas stadijā ar 3-8 trofektodermas šūnu izmeklēšanu.

 

         Zīmējums 1: PĢD princips. 
 
Pašreiz embrija šūnu ģenētiskai izmeklēšanai galvenokārt izmanto fluorescento in situ hibridizāciju (FISH - Fluorescence in situ hybridization) vai polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR/PCR - Polymerase chain reaction). Retāk izmanto dārgāku metodi - salīdzinošo genoma hibridizāciju ar mikromatricu izmantošanu (array comparative genomic hybridization – a-CGH). Metodei a-CGH ir vairākas modifikācijas, tā ātri attīstās, un drīzumā tā varētu paplašināt PĢD iespējas.
Indikācijas PĢD procedūrai var iedalīt vairākās grupās (sk. Tabulu 1).
 
Pirmā grupa – pacienti ar augstu iedzimtās patoloģijas pārmantošanas ģenētisko risku pēcnācējos. Šādu diagnostiku veic gēnu un hromosomu anomāliju nesējiem. Tās var būt monogēnās slimības (autosomāli recesīvās, autisomāli dominantās, ar X vai Y hromosomu saistītās), kā arī hromosomu anomālijas (skaitliskās un strukturālās hromosomu aberācijas). Ārstam-ģenētiķim, kura uzdevums ir palīdzēt ģimenei tikt pie vesela bērna, ir jāatceras, ka to pacientu vidū, kuriem ir nepieciešama šāda diagnostika, var atrasties pacienti ar gonādu mozaicismu. Tas nozīmē, ka šāda pacienta asins analīzes paraugs neatklās mutācijas klātbūtni. Domāt par gonādu mozaicismu var pēc pacienta ģimenes anamnēzes datu analizēšanas – ģimenē esošu slimu bērnu izmeklēšanas, iepriekšējo grūtniecību abortu materiāla un IVF ceļā iegūtu embriju pārbaudes.
 
Otrā grupa – pacienti ar normālu somātisko kariotipu un lielu aneiploīdu gametu izveidošanās risku. Šajā gadījumā pirmsimplantācijas embrijos analizē konkrētu hromosomu skaitu. Tādu diagnostiku sauc par preimplantācijas ģenētisko skrīningu (PGS - Preimplantation Genetic Screening). Pašlaik ar FISH metodi ir iespējams noteikt 9-12 hromosomas. Testējamās hromosomas izvēlas pēc to nozīmības prenatālajā un pēcnatālajā attīstībā. Skaita testēšana piemērota sekojošām hromosomām - 8, 9, 13, 14, 15, 16, 17, 18, 21, 22, Х, Y [17, 8, 29]. Pierādīts, ka piecu hromosomu noteikšana ļauj atklāt 40%, bet 12 hromosomu ap 90% visu hromosomālo anomāliju embrijos, kas attīstās līdz blastocistas stadijai [18]. Metode a-CGH ļauj izmeklēt visas cilvēka hromosomas, kā arī atsevišķu hromosomu segmentu nesabalansētību. Pēdējos trijos gados Eiropas valstīs un ASV PĢD mērķiem sāk aktīvāk izmantot a-CGH metodi [23, 5, 16]. SNP-arrays (SNP –single nucleotide polymorphism) ieviešana – mikromatrices ar viena nukleotīda nomaiņu - ļauj vienlaikus marķēt vairāk nekā miljonu hromosomu lokusu [44, 10]. a-CGH perspektīvas PĢD ir acīmredzamas, taču papildus tās augstajai pašizmaksai šai metodei ir arī citi trūkumi: nav iespējams noteikt šūnas ploiditāti, kā arī nav iespējams atšķirt normālu kariotipu no kariotipa ar sabalansētām hromosomu strukturālajam izmaiņām.
 
Paaugstināts aneiploīdu gametu veidošanās risks pastāv sekojošām pacientu grupām:
  • vecāka reproduktīvā vecuma sievietes - virs 35 gadiem;
  • pāri ar trim un vairāk spontāniem abortiem agrīnos termiņos anamnēzē (ieraduma aborts);
  • vīrieši ar smagiem spermatoģenēzes traucējumiem – oligoastenoterato-zoospermija, smaga oligozoospermija, azoospermija;
  • pāri ar atkārtotiem neveiksmīgiem IVF mēģinājumiem anamnēzē – trīs un vairāk (vajadzētu atcerēties, ka šī grupa ir īpaši heterogēna, šeit obligāti jāizslēdz citi IVF neveiksmju faktori).
Noteikti būtu jāatceras, ka visiem pacientiem, kuri tiek nosūtīti uz PĢS, ir jāapstiprina normāls kariotips, bet 2., 3. un 4. grupas pacientiem jāizslēdz neģenētisko patoloģiju cēloņi.
 
 Ap 60% PĢD veikto procedūru pasaulē ir PĢS, tomēr par preimplantācijas skrīninga nozīmīgumu IVF speciālistu diskusijas norit jau piecus gadus. PĢS tika ieviests 90. gadu sākumā [12, 25] ar mērķi uzlabot IVF rezultātus, ievietojot dzemdes dobumā embrijus bez pre- un postnatālai attīstībai nozīmīgām aneiploīdijām. Daudzi pētījumi rādīja, ka 50-60% agrīno spontāno abortu bija saistīti ar augļa hromosomu patoloģijām, tādēļ pēc PĢS noteikti vajadzētu samazināties grūtniecību spontānas zaudēšanas biežumam, tādējādi uzlabojot IVF rezultātus. Tika gaidīts, ka situācijā, kad iespējama embriju ievietošana bez biežāk sastopamām hromosomu anomālijām, implantācijas procents palielināsies. Līdz 2007. gadam tika iegūti daudzi rezultāti, kas liecināja, ka pēc PĢS palielinās implantācijas biežums, samazinās agrīno spontāno abortu skaits, palielinās piedzimušo veselo bērnu skaits (“taking home baby”) pēc IVF ģimenēs no paaugstināta riska grupām [39, 46, 33, 13]. Lielākā daļa datu par PĢS ir iegūti nerandomizētos retrospektīvos pētījumos ar lielu nozīmības līmeni (2. vai 3. līmenis), tomēr randomizēti pētījumi (RP) šajā jomā praktiski nav veikti. 2007. gadā speciālistu grupa no Nīderlandes publicēja liela RP rezultātus par PĢS efektivitāti [19]. Rezultāti uzrādīja negatīvu PĢS efektu uz IVF ciklu iznākumu, kas aizsāka diskusijas starp dažādiem reproduktīvās medicīnas speciālistiem, tās turpinās līdz pat šai dienai. Holandes grupas pētījumam ir daudzas metodiskas nepilnības, kuras detalizēti izklāstītas vairākās autoritatīvās publikācijās [6, 45, 43]. Šīs nepilnības liedz izdarīt būtiskus secinājumus par PĢD nozīmīgumu IVF procedūrās. Taču jāatzīmē, ka šis pētījums bija ārkārtīgi lietderīgs PĢS indikāciju pārskatīšanai, metožu progresam PĢD, kvalitātes kontroles sistēmas izstrādāšanai PĢD, kā arī ir stimulējis tālākus pētījumus. Dotajā brīdī ir publicēti 12 RP par PĢS [19, 30, 7, 21, 34, 36, 37, 50, 40, 2, 26, 35] un ir veikta šo pētījumu meta-analīze [22]. Visiem publicētajiem RP ir ievērojamas nepilnības (strīdīgas metodiskās pieejas, nepietiekams pacientu skaits, pētījuma organizācija un „dizains”, u. c.). Tas neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus par PĢS ietekmi uz IVF rezultātiem pat ar meta-analīzes palīdzību. Ir skaidrs, ka nekorekti organizēts PĢS neuzlabo IVF rezultātu, taču tālāka šāda veida RP turpināšana ir nenozīmīga un neētiska pret pacientiem. Visi speciālisti piekrīt, ka augsts mozaicisma līmenis cilvēka pirmsimplantācijas embrijos samazina aneiploīdiju preimplantācijas skrīninga pozitīvo efektu [6, 45, 43, 49]. Ir nepieciešamas jaunas metodiskās pieejas, kā arī papildus pētījumi par mozaicisma nozīmību dažādās cilvēka embrionālās un prenatālās attīstības stadijās.
 
Neskatoties uz diskusijām ap PĢS, ir acīmredzams, ka, pareizi organizēta, šī metode ievērojami paplašina IVF iespējas, un to var nosaukt par agrīnāko PD metodi, kas novērš tādu embriju implantāciju, kuriem ir pilnas vai daļējas aneiploīdijas, tādējādi nepieļaujot grūtniecību spontānu pārtraukšanos un hromosomāli patoloģisku bērnu piedzimšanu.
 
Trešā grupa – pacienti, kas ir tādu gēnu mutāciju nesēji, kuras var būt par cēloņiem slīmībām ar vēlo manifestāciju - tās izpaužas pusmūža vecumā, t. sk. onkogēno slimību mutācijas. Tādu gēnu nēsāšana nav PD veikšanas indikācija, tomēr atsevišķos gadījumos, piemēram, ja ir RB1 gēna mutācija, kas rada noslieci uz retinoblastomas veidošanos, slimības attīstīšanās varbūtība pēcnācējos, kam nodota mutantā alēle, sasniedz pat 90%. Veikt PD ar turpmāku iespējamo grūtniecības pārtraukšanu nevar uzskatīt par attaisnojamu. Toties pāris var izvēlēties PĢD, lai novērstu mutācijas pārmantošanu nākamajās paaudzēs. Pašlaik ir izstrādātas PĢD veikšanas shēmas tādām onkoloģiskām slimībām kā Lī-Fraumenī sindroms (p53), retinoblastoma (RB1), ģimenes polipoze (APC), neirofibromatoze I (NF1) un II (NF2), ģimenē sastopamais piena dziedzera un olnīcu vēzis (BRCA1, BRCA2), ataksija-teleangioetakzija (ATM) u. c. [42]. Ir publicēti rezultāti par veiksmīgu PĢD [27], ja ģimenē sastopamas Alcheimera slimības agrīnas izpausmes formas (APP gēna mutācija).
 
Ceturtā grupa – pacienti ar hematoloģiski slimu bērnu, kuram, lai izdzīvotu, nepieciešama donora hematopoētisko cilmes šūnu pārstādīšana. Pirmo reizi šāda veida PĢD tika veikta pirms 12 gadiem, lai glābtu ar Fankonī anēmiju slimu meiteni [28]. Pēc šī gadījuma vairākus gadus Eiropas speciālisti apsprieda šādas PĢD ētisko pusi un nonāca pie secinājuma, ka šādai diagnostikai ir tiesības pastāvēt. Pašlaik slimu siblingu ārstēšana ar veselu kaulu smadzeņu cilmes šūnu pārstādīšanu no veseliem HLA identiskiem brāļiem/māsām, kas dzimuši IVF ar PĢD rezultātā, nav retums. Acīmredzami, ka PD šajā gadījumā nav iespējama, un teorētiskā varbūtība, ka piedzimst vesels bērns ar HLA, kas būtu atbilstošs slima bērna HLA, ir zema. Šodien ir zināmas sekojošas PĢD indikācijas ar HLA tipa noteikšanu: iedzimtas slimības ar kaulu smadzeņu nepietiekamību, hemoblastozes, imunodeficīti un metaboliskās slimības, kā X hromosomas saistītā adrenoleikodistrofija. Turklāt preimplantācijas HLA tipa noteikšana tiek izmantota sporādisku, hematoloģisku slimību ārstēšanai. Pirmo reizi šāda metode tika izmantota ar hipoplastisko Blekfena-Daimonda anēmiju slima siblinga ārstēšanai [38].
 
Piektā grupa – tādu ģenētisko slimību nesēji, kas saistītas ar mitohondriju DNS mutācijām (mtDNS). Tā kā zigota saņem visus mitohondrijus no olšūnas, šīs slimības tiek pārmantotas pa mātes līniju. Mitohondriālās slimības, kuru cēloņi ir kodola DNS mutācijas, tiek nodotas pēc Mendeļa likumiem, tāpēc PĢD veikšanas shēmai jābūt tādai pašai kā monogēno slimību gadījumā. Tādu mitohondriālo slimību pārmantošanu, kas saistītas ar mtDNS mutācijām, padara sarežģītāku heteroplazmija (mitohondriju populācijas ģenētiskais neviendabīgums), kuras līmenis dažādās olšūnās atšķiras, nejaušais mtDNS molekulu sadalījums starp blastocistas šūnām un tas, ka mutāciju saturoša mtDNS daļa audos var mainīties organisma attīstības un dzīves laikā. Slimību izpausmes, ko izraisa mtDNS mutācijas, ir ļoti dažādas, un to simptomi var atšķirties kā dažādu ģimeņu vidū, tā arī vienas ģimenes ietvaros. Pat ja slimības smagums ir atkarīgs no noteiktas mtDNS mutācijas un tās molekulu skaita, pastāv daudzi izņēmumi. Pastāv grūtības paredzēt daudzu mitohondriālo slimību gaitu, un ir neiespējami, veicot PĢD, atlasīt embrijus, pilnīgi brīvus no mutantās mtDNS, kas padara šāda veida PĢD ļoti sarežģītu [31]. Pašreizējās rekomendācijas paredz mtDNS mutāciju PĢD attīstīt zinātniski pētnieciskā protokola ietvaros un informēt potenciālos vecākus, ka pirmais PĢD cikls var tikt veikts tikai ar mērķi ievākt informāciju par metodes drošību [31]. Līdz šai dienai ir publicēti tikai daži pētījumi par klīniskiem PĢD cikliem mtDNS mutāciju noteikšanai [4, 47].
 
Sestā grupa – dzimuma selekcija ģimenes plānošanas mērķiem. Eiropas valstīs un ASV šādu diagnostiku sauc par dzimuma izvēli pēc sociālajām indikācijām. Saskaņā ar ESHRE (Eiropas Cilvēka reprodukcijas un embrioloģijas biedrība) PĢD konsorcija datiem visā pasaulē samazinās šādu diagnostiku skaits. Pēdējie publicētie konsorcija dati liecina, ka šādi PĢD 2007. gadā veidoja 1,6 %, bet iepriekšējos deviņos gados – 2,7 % [14]. PĢD veikšana ģimenes plānošanai nevar tikt uzskatīta par pilnīgi attaisnojamu. Tomēr, ja salīdzina šo metodi ar PD ģimenes plānošanu, kad tiek identificēts ‘nevajadzīga’ dzimuma auglis un lielākajā daļā gadījumu paredzama mākslīga grūtniecības pārtraukšana, PĢD liekas humānāka. Latvijas Republikā saskaņā ar 2005. gada 22. septembrī pieņemtajiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma grozījumiem pirmsimplantācijas embriju dzimumselekcija bez medicīniskām indikācijām ir aizliegta [1].
 

Tabula 1.

Indikācijas preimplantacijas diagnostikas veikšanai

Indikācija

Pacientu grupas

Diagnostikas metodes

 

Augsts ģenētisks risks iedzimtas patoloģijas nodošanai pēcnācējiem

- monogēnas slimības izraisošu gēnu mutāciju nesēji: autosomi recesīvas, autosomi dominantas, ar Х vai Y hromosomu saistītas

 

PĶR

- hromosomu anomāliju nesēji: skaitliskas un strukturālas hromosomu aberācijas

FISH, PĶR, a-CGH, SNP-arrays

 

Augsts risks veidoties aneiplodām gametām ar normālu somatisku kariotipu

- vecāka reproduktīva vecuma sievietes - 35(38) g. un vecākas

- pāri ar trijām un vairāk spontānām grūtniecības pār-traukšanām agrīnos termiņos anamnēzē (pierasta neiznēsā-tība)

- vīrieši ar smagiem sper-matoģenēzes traucējumiem: oligoastenoteratozoospermija, smaga oligozoospermija, azoospermija

- pāri ar atkārtoti neveiksmīgiem IVF mēģinā-jumiem (virs trīm neveiksmīgiem mēģinājumiem neskaidru cēloņu dēļ)

FISH, PĶR, a-CGH, SNP-arrays

 

Augsts smagas slimības attīstītibas risks pēcnācējos ar vēlu manifestāciju, t.sk. onkoloģiskas slimības

gēnu mutāciju, kas manāmi paaugstina onkoloģisku slimību un slimību ar vēlu manifestāciju attīstības risku, nesēji

PĶR

Slims bērns ar hematoloģisku slimību ģimenē, kam izdzīvošanai nepieciešama donora hemopoetisko cilmes šūnu pārstādīšana

- iedzimtu hematoloģisku slimību nesēji

- ģimenes ar bērnu ar sporadisku hematoloģisku slimību

PĶR

Augsts risks smagu mitohodriālu slimības attīstību pēcnācējos

sievietes - specifiskas mtDNS mutācijas nesējas

PĶR

Ģimenes plānošana

ģimenes pāri, kuri objektīvu iemeslu dēļ ieplānojuši konkrēta dzimuma bērnu

FISH, PĶR

 

 Neskatoties uz to, ka pirmsimplantācijas diagnostiku veic kopš 1989. gada, PĢD metodes un procesu koordinācija vēl joprojām nav standartizēta. Pēdējos gados visā pasaulē arvien vairāk uzmanības pievērš standartizācijai, PĢD procedūru kvalitātes iekšējai un ārējai kontrolei. Tas ir ļoti svarīgi metodes kļūdīguma samazināšanai, jo kļūdīgums, ja attiecīgās prasības netiek ievērotas, var būt ievērojams. PĢD procedūru standartizācija ļauj uzlabot pakalpojumu kvalitāti, radīt speciālistu darbam optimālus apstākļus, palielināt pacientu drošību. Īpaši aktuāli tas ir tad, kad diagnostika tiek veikta pēc “transporta shēmas” – dažādi IVF un PĢD etapi tiek izpildīti dažādās medicīniskās iestādēs, kas atrodas dažādās pilsētās vai pat valstīs. ”Transporta shēma” tiek plaši izmanota Amerikas kontinentā un Eiropā. Tas ir saistīts ar to, ka pagaidām nav ekonomiski rentabli uzturēt dārgas ģenētisko izmeklējumu iekārtas un augsti kvalificētu personālu nelielās un vidējās IVF klīnikās. Klīniskās un laboratoriskās nodaļas tiek savienotas ar speciālu kurjeru palīdzību, un saziņa notiek ar standarta komunikācijas līdzekļu palīdzību (internets, telefons). No precīzas koordinācijas starp nodaļām ir atkarīgs IVF ar PĢD rezultāts.
 
 Šobrīd divas lielas starptautiskas medicīnas organizācijas: ESHRE PĢD konsorcijs un PGDIS (PĢD starptautiskā biedrība) turpina izstrādāt PĢD procedūru veikšanas standartus [15, 32]. Amerikas speciālisti – Amerikas Ārpusķermeņa apaugļošanas biedrība (SART – Society for Assisted Reproductive Technology) un Amerikas Reproduktīvās medicīnas biedrība (ASRM – American Society for Reproductive Medicine) arī strādā šajā jomā [24]. Nesen Eiropā iesākti projekti, kuri paredz ārējo kvalitātes kontroli PĢD procedūrām, kas veiktas ar FISH un PCR metodi [48]. Starptautiskās PĢD biedrības, speciālisti, kas ir autoritātes PĢD jomā, un dažādu valstu medicīniskās kontroles organizācijas rekomendē visām PĢD laboratorijām iziet akreditāciju saskaņā ar starptautiski atzītiem kvalitātes standartiem vai veikt darbības, kas veicinātu šādu akreditāciju nākotnē. Šobrīd Eiropā Starptautiskā standartizācijas organizācija ISO (International Organization for Standardization) ir ieviesusi divas programmas [41, 3].
 
 PĢD attīstās vairāk nekā 20 gadus, šajā laikā ir sasniegts ievērojams ārpusķermeņa apaugļošanas procesa tehnoloģiju progress, ir parādījušās jaunas metodes un iekārtas, kas ļauj paplašināt IVF iespēju diapazonu. Molekulārajā diagnostikā šajā laikā notikušās izmaiņas ir vēl iespaidīgākas. Šobrīd PĢD arsenālā ir precīzas un universālas metodes, kuras ļauj izmeklēt atsevišķu šūnu vairākus ģenētiskos marķierus ātrāk nekā diennakts laikā. Pateicoties tam, PĢD no eksperimentālās procedūras ir pārvērtusies efektīvā un visagrīnākajā PD formā un ir paplašinājies indikāciju diapazons. Tālāka molekulārās diagnostikas metožu attīstība un to standartizācija PĢD vajadzībām vienlaikus ar organizācijas un koordinācijas procesu uzlabošanu IVF ciklos ar PĢD sola labas perspektīvas nākotnē. Pašreiz Latvijā jau ir pieejama PĢD procedūra hromosomu anomāliju nesējiem: skaitlisku un strukturālu hromosomu aberāciju diagnostika ar FISH metodi, kā arī PĢS. Pirmā meitenīte, kuras ģimenē ir hemofīlijas diagnoze, jau ir nākusi pasaulē. Pašlaik aktīvi tiek veikti sagatavošanās darbi monogēno slimību diagnostikai ar PCR metodi, kas nākotnē dos cerību tikt pie vesela bērniņa arī tiem pacientiem, kam iedzimtās slimības saistītas ar vienu gēnu.

 

 

 

LITERATŪRAS AVOTI:

  1. LR. Seksuālās un reproduktīvās veselības likums (ar grozījumiem ar 22.09.2005.g. likumu): 15.pants, 6) apakšpunkts.

  2. A prospective randomized controlled trial of preimplantation genetic screening in the ‘‘good prognosis’’ patient / Meyer L.R. [at al.] // Fertil. Steril. — 2009. — Vol. 91, N. 5. — P. 1731-1738.

  3. Accreditation of the PGD laboratory / Harper J.C.[et al.] // Hum. Reprod. — 2010. — Vol. 25, N. 4. — P. 1051-1065.

  4. Analysis of mtDNA variant segregation during early human embryonic development: a tool for successful NARP preimplantation diagnosis / Steffann J. [et al.] // J. Med. Genet. — 2006. — Vol. 43. — P. 244-247.

  5. Clinical application of comprehensive chromosomal screening at the blastocyst stage / Schoolcraft W.B. [et al.] // Fertil. Steril. — 2010. — Vol. 94, N. 5. — P. 1700-1706.

  6. Cohen J., Grifo J.A. Multicenter trial of preimplantation genetic screening report in the New England Journal of Medicine: an in-depth look at the findings // Reprod. Biomed. Online. — 2007 — Vol. 15, N. 4. — P. 365-366.

  7. Comparison of blastocyst transfer with or without preimplantation genetic diagnosis for aneuploidy screening in couples with advanced maternal age: a prospective randomized controlled trial / Staessen C. [at al.] // Hum. Reprod. — 2004. — Vol. 19, N. 12. — P. 2849-2858.

  8. Comprehensive molecular cytogenetic analysis of the human blastocyst stage / Fragouli E. [et al.] // Hum. Reprod. — 2008. — Vol. 23, N. 11. — P. 2596-2608.

  9. Cytogenetic analysis of 750 spontaneous abortions with the direct-preparation method of chorionic villi and its implications for studying genetic causes of pregnancy wastage / Eiben B. [et al.] // Am. J. Hum. Genet. — 1990. — Vol. 47. — P. 656-663

  10. Cytogenetic analysis of human blastocysts with the use of FISH, CGH and aCGH: scientific data and technical evaluation / Fragouli E. [et al.] // Hum. Reprod. — 2011. — Vol. 26, N. 2. — P. 480-490.

  11. Cytogenetics European Quality Assessment (CEQA) [] URL: http://www.ceqa-cyto.eu.

  12. Diagnosis of major chromosome aneuploidies in human preimplantation embryos / Munne S. [et al.] // Hum. Reprod. — 1993. — Vol. 8, N. 12. — P. 2185-92.

  13. Effect of infertility, maternal age, and number of previous miscarriages on the outcome of preimplantation genetic diagnosis for idiopathic recurrent pregnancy loss / Garrisi J.G. [et al.] // Fertil. Steril. — 2009. — Vol. 92, N. 1. — P. 288-295.

  14. ESHRE PGD consortium data collection X: cycles from January to December 2007 with pregnancy follow-up to October 2008 / Harper J.C. [et al.] // Hum. Reprod. — 2010. — Vol.25, N.11. —P. 2685-2707.

  15. ESHRE PGD Consortium. PGD guidelines[]. — 2010. URL: http://www.eshre.eu/ESHRE/English/Specialty-Groups/SIG/Reproductive-Genetics/PGD-Consortium/PGD-Consortium-Publications/page.aspx/217.

  16. First births after preimplantation genetic diagnosis of structural chromosome abnormalities using comparative genomic hybridization and microarray analysis / Alfarawati S. [et al.] // Hum. Reprod. — 2011. — Vol. 26, N. 6. — P. 1560-1574.

  17. Gardner R.J.M., Sutherland G.R. Chromosome abnormalities and genetic conseling. — Oxford: University Press, 2004 — 577 p.

  18. Improved detection of aneuploid blastocysts using a new 12-chromosome FISH test / Munné S. [et al.] // Reprod. Biomed. Online. — 2010. — Vol.20, N. 1. — P. 92-97.

  19. In Vitro Fertilization with Preimplantation Genetic Screening / Mastenbroek S. [ et al.] // N. Engl. J. Med. — 2007. — Vol. 357, N. 1. — P. 9-17.

  20. Incidence and spectrum of chromosome abnormalities in spontaneous abortions: new insights from a 12-year study / Menasha J. [et al.] // Genet. Med. — 2005. — Vol. 7. N. 4. — P. 251-263.

  21. Is aneuploidy screening for patients aged 35 or over beneficial? A prospective randomized trial / Stevens J.[at al.] // Fertil. Steril. — 2004. — Vol. 82, suppl.2. — P. 249.

  22. IVF/ICSI with or without preimplantation genetic screening for aneuploidy in couples without genetic disorders: a systematic review and meta-analysis / Checa M.A.[et al.] // J. Assist. Reprod. Genet. — 2009. — Vol. 26, N 5. — P. 273-283.

  23. Polar body arrayCGH for prediction of the status of the corresponding oocyte. Pt. I: clinical results / Geraedts J.[ et al.] // Hum. Reprod. — 2011. — Vol. 26, N. 11. — P. 3173-80.

  24. Practice Committee of American Society for Reproductive Medicine. Preimplantation genetic testing: a Practice Committee opinion. Practice Committee of Society for Assisted Reproductive Technology // Fertil. Steril. 2008. — Vol. 90, suppl. 5. — P. 136-143.

  25. Pregnancies following pre-conception diagnosis of common aneuploidies by FISH / Verlinsky Y. [et al.] // Hum. Reprod. — 1995. — Vol. 10, N. 7. — P. 1923-1927.

  26. Preimplantation aneuploidy testing for infertile patients of advanced maternal age: a randomized prospective trial / Schoolcraft W.B. [at al.] // Fertil. Steril. — 2009. — Vol. 92, N. 1. — P. 157-162.

  27. Preimplantation diagnosis for early-onset Alzheimer disease caused by V717L mutation / Verlinsky Y. [et al.] // JAMA. — 2002. — Vol. 287, N 8. — P. 1018-1021.

  28. Preimplantation diagnosis for Fanconi anemia combined with HLA matching / Verlinsky Y. [et al.] // JAMA. — 2001. — Vol. 285, N. 24. — P. 3130-3133.

  29. Preimplantation Genetic diagnosis / ed. J. Harper. — Cambridge: University Press, 2009. — 294p.

  30. Preimplantation genetic diagnosis as both a therapeutic and diagnostic tool in assisted reproductive technology / Werlin L. [et al.] // Fertil. Steril. — 2003 —Vol. 80, N. 2. — P. 467-468.

  31. Preimplantation genetic diagnosis for mitochondrial DNA disorders: ethical guidance for clinical practice / Bredenoord A. [et al.] // Eur. J. Hum. Genet. — 2009. — Vol. 17, N 12. — P. 1550-1559

  32. Preimplantation Genetic Diagnosis International Society (PGDIS). Guidelines for good practice in PGD: programme requirements and laboratory quality assurance. Preimplantation Genetic Diagnosis International Society (PGDIS) // Reprod. Biomed. Online. — 2008. — Vol. 16, N1. — P. 134-147.

  33. Preimplantation genetic diagnosis significantly reduces pregnancy loss in infertile couples: a multicenter study / Munne S. [et al.] // Fertil. Steril. — 2006. — Vol. 85, N. 2. — P. 326-332.

  34. Preimplantation genetic screening does not improve delivery rate in women under the age of 36 following single-embryo transfer / Staessen C. [et al.] // Hum. Reprod. — 2008. — Vol. 23, N. 12. — P. 2818-2825.

  35. Preimplantation genetic screening for aneuploidy of embryos after in vitro fertilization in women aged at least 35 years: a prospective randomized trial / Debrock S. [et al.] // Fertil. Steril. — 2010. — Vol. 93, N. 2. — P. 364-373.

  36. Preimplantation genetic screening in women of advanced maternal age caused a decrease inclinical pregnancy rate: a randomized controlled trial / Handarson T. [et al.] // Hum. Reprod. — 2008. — Vol. 23, N. 12. — P. 2806-2812.

  37. Preimplantation genetic screening to improve in vitro fertilization pregnancy rates: a prospective randomized controlled trial / Mersereau J.E. [at al.] // Fertil. Steril. — 2008. — Vol. 90, N. 4. — P. 1287-1289.

  38. Preimplantation HLA typing with aneuploidy testing / Rechitsky S.[ et al.] // Reprod. Biomed. Online. — 2006. — Vol. 12, N. 1. — P. 89-100.

  39. Preimplantation testing for chromosomal disorders improves reproductive outcome of poor-prognosis patients / Verlinsky Y. [et al.] // Reprod. Biomed. Online. — 2005. — Vol. 11, N. 2. — P. 219-225.

  40. Prospective randomized controlled trial of PGS in IVF/ICSI patients with poor implantation / Blockeel C. [et al.] // Reprod. Biomed. Online. — 2008 — Vol. 17, N. 6. — P. 848-854.

  41. Quality management system in PGD/PGS: now is the time / Vendrell X. [et al.] // J. Assist. Reprod. Genet. — 2009. — Vol. 26. — P. 197-204.

  42. Simpson J.L. Preimplantation genetic diagnosis at 20 years // Prenat. Diagn. — 2010. — Vol. 30, N. 7. — P. 682-695.

  43. Simpson J.L. What next for preimplantation genetic screening? Randomized clinical trial in assessing PGS: necessary but not sufficient // Hum. Reprod. — 2008. — Vol. 23, N.10. — P. 2179-2181.

  44. Single nucleotide polymorphism microarray-based concurrent screening of 24-chrromosome aneuploidy and unbalanced translocations in preimplantation human embryos / Treff N.R. [et al.] // Fertil. Steril. — 2011. — Vol. 95, N. 5. — P. 1606-1612.

  45. Substandard application of preimplantation genetic screening may interfere with its clinical success / Munne´ S. [at al.] // Fertil. Steril. — 2007. — Vol. 88, N. 4. — P.781-784.

  46. The beneficial effects of preimplantation genetic diagnosis for aneuploidy support extensive clinical application / Gianaroli L. [et al.] // Reprod. Biomed. Online. — 2005. — Vol. 10, N. 5. — P. 633-640.

  47. The development of novel quantification assay for mitochondrial DNA heteroplasmy aimed at preimplantation genetic diagnosis of Leigh encephalopathy / Tajima H. [et al.] // J. Assist. Reprod. Genet. — 2007. — Vol. 24, N 6. — P. 227-232.

  48. UK National External Quality Assessment Service (UKNEQAS)[] http://www.ukneqas-molgen.org.uk.

  49. What next for preimplantation genetic screening (PGS)? A position statement from the ESHRE PGD Consortium steering committee / Harper J. [et al.] // Hum. Reprod. — 2010. — Vol. 25, N.4. — P. 821-823.

  50. What next for preimplantation genetic screening (PGS)? Experience with blastocyst biopsy and testing for aneuploidy / Jansen R.P.S. [at al.] // Hum. Reprod. — 208. — Vol. 23, N.7. — P. 1476-1478.   

Pirmā vizīte
Uzziniet, kāpēc visbiežāk cilvēki vēršas pēc palīdzības, pie mums.
Ārstēšana
Deatlizēts pakalpojumu saraksts
Komanda
Iepazīsimies!